Театр им. Евг. Вахтангова, Москва

Žeralds Sibleirass

VĒJŠ PAPELĒS

Tulkojums: Всеволод Полонский
Tulkojums: Irina Mjagkova
Režisors: Rims Tumins
Scenogrāfija un kostīmi: Adoms Jacovskis
Mūzika: Fausts Latens

Lomās: Vladimirs Vdovičenkovs, Maksims Suhanovs, Vladimirs Simonovs

Izrādes garums 3 stundas

Laikraksts „Kommersant”

Žeralda Sibleirasa lugas nosaukumā iekļautās papeles ir redzamas no pansionāta jeb, vienkāršāk izsakoties, veco ļaužu nama terases. Šajā bēdīgajā iestādē ir vēl viena terase, kur pulcējas pārējie nama iemītnieki, bet šī terase, uz kuras notiek lugas darbība, „pieder” tikai trim no viņiem - Gustavam, Fernanam un Renē. Izrādē arī nav vairāk darbojošos personu. Katru dienu vecīši izlien uz savas terases, apspriež ziņas, strīdas ne par ko, atceras pagātni, pļāpā, joko viens par otru un vēro apkārtni. Galu galā vējš papelēs viņos rada domu par bēgšanu no pansionāta. Nav nepieciešams paskaidrot, ka šiem sapņiem nav lemts piepildīties, jo patiesībā Sibleirasa personāžu dzīvē nekas vairāk par nāvi vairs nevar notikt.
Žeralda Sibleirasa darbi ierindojas starp tādām lugām, kuras parasti dēvē par „intelektuālu bulvārizdevumu”: no vienas puses autors pārzina komerciālas drāmas pamatus, viņš rūpējas par dialogu dzīvīgumu un asumu un ciena demokrātiskas buržuāziskas publikas vajadzības, bet no otras puses viņš nevēlas neprātīgi izklaidēt, ne arī meklēt skatītāju banālu līdzpārdzīvojumu. „Papelēs” atradusies vieta gan sarkastiskai ironijai, gan groteskai un lugā saskatāmas arī atsauces uz Beketu.
Rims Tumins, protams, nav gribējis „Papeles” padarīt ne sadzīviskas, ne arī pārvēst lugu banālā un raibā raksturu komēdijā. Viņa varoņi uz skatuves neparādās kā vecīši un skatuve nelīdzinās nekādai veco ļaužu pansionāta terasei - tā ir gandrīz tukša, bet nedaudzajām detaļām, ko izdomājis mākslinieks Adoms Jacovskis, nav nekādas konkrētas nozīmes. Vārās lampiņas neko neapgaismo, ķieģeļu kaudze stūrī izrādes gaitā pārkārtojas par kaut ko līdzīgu kapa piemineklim, bet Vīnes krēsli ar kāju balstiem visu izrādes laiku tā arī stāv tukši skatuves dziļumā. Uz terases noliktā suņa skulptūra šeit izveidota divu cilvēku lielumā, un tai vajadzētu pastiprināt notiekošā sauso un trauksmaini neracionālo kopējo atmosfēru.
Tik mazapdzīvotā lugā izšķirošā nozīme ir lomu sadalījumam. Rims Tumins uzaicinājis trīs izcilus Vahtangova teātra aktierus. Vladimira Simonova atveidotais Renē ir skaisti klibojošs aristokrāts ar taisnu muguru, kas neizlaiž no rokām grāmatu un katru repliku izsaka precīzi deklamējot. Vladimira Vdovičenkova Gustavs ir izspūris norūpējies cilvēks ar neprātīgu un mērķtiecīgu skatienu. Un visbeidzot Maksima Suhanova atveidoties Fernans ir Pirmā pasaules kara veterāns, kam no kara laikiem galvā palikusi iestrēgusi šķemba. Viņš bieži zaudē samaņu, bet pārējā laikā runā kaprīzā čīkstošā balsī, kasa savu pliko pakausi un lūkojas stiklainām acīm.