Vasilijs Šukšins

ŠUKŠINA STĀSTI

Nāciju teātris, Maskava

Režisors: Alvis Hermanis
Scenogrāfija: Alvis Hermanis, Monika Pormale
Mākslinieks fotogrāfs: Monika Pormale
Kostīmu māksliniece: Viktorija Sevrjukova

Lomās: Čulpana Hamatova, Jevgeņijs Mironovs, Jūlija Svežakova, Jūlija Peresilda, Aleksandrs Grišins, Dmitrijs Žurabļovs, Pavels Akimkins, Aleksandrs Novins.

Senā Maskavas centra namā, kur kādreiz darbojās Mākslas teātris, daudzus gadus strādāja izcila teātra organizācija ar nosaukumu Nāciju teātris. Pirms diviem gadiem par tā vadītāju tika iecelts Jevgeņijs Mironovs - Maskavas Teātra mākslas skolas aktieris, kuru 45 gadu vecumā dēvē par izcilu mākslinieku un Krievija reti kuram tiek tāds gods vēl dzīvam esot. Viņš ir spēlējis kņazu Miškinu „Idiotā”, Hļestakovu „Revidentā” un daudzas citas lomas, kurās publika saskatīja krievu tēlu. Kļūstot par teātra vadītāju, Mironovs kādu izrādi iestudēt uzaicināja Rīgas jaunā teātra vadītāju un režisoru Alvi Hermani, kurš uzaudzis pie krievu literatūras un ne vienu reizi vien to izmantojis to savās izrādēs, bet nekad iepriekš nebija strādājis ar krievu aktieriem. „Es sapratu, ka jāizvēlas kāds ļoti krievisks materiāls, kas man pašam ļautu uzzināt kaut ko jaunu par cilvēkiem. Es atcerējos Šukšina filmas, kuras es skatījos bērnībā. Sāku lasīt viņa stāstus un biju satriekts, cik tie ir vienkārši un dziļi.” Hermanis savāca trupu, kurai bez Mironova un citiem aktieriem pievienojās viena no spilgtākajām un talantīgākajām trīsdesmitgadnieku paaudzes aktrisēm Čulpana Hamatova. Kopā viņi devās ceļojumā uz Altaju, Šukšina dzimteni, lai iepazītos ar Šukšina stāstu prototipiem. Izrādes scenāriste un fotogrāfe Monika Pormale uzņēma Altaja iedzīvotāju portretus. Tagad šie portreti, mēmi klusējot, skatās zālē no sienām. Bet aktieri nemēģina atdarināt šos cilvēkus, nepārņem viņu runas veidu un manieres. Viņi spēlē krievu ciemata personāžus, paliekot metropoles mūsdienīgi iedzīvotāji. Izrādē satiekas divas pasaules un, neziedojot savu identitāti, atrod viena otrā daudz kopīga.

Krievijā daudz runā par tādas tēmas trūkumu, kas spēju apvienot atsevišķus skatītājus vienotā publikā. Brīnumaini, ka šādu tēmu spējis atrast ārzemnieks.

teātra kritiķe Jeļena Kovaļska