ANNA KAREŅINA
Borisa Eifmana Baleta teātris, Sanktpēterburga
|
Pētera Čaikovska mūzika.
Inscenētājs - Boriss Eifmans.
Scenogrāfs - Zinovijs Margoļins.
Kostīmu mākslinieks - Vjačeslavs Okuņevs.
Gaismu mākslinieks - Gļebs Fiļštinskis.
Aktieri:
Marija Abašova, Alberts Galičaņins, Jurijs Smekalovs, Anastasija Sitņikova, Kirjans Barabanovs, Valentīna Vasiļjeva, Valērija Volobujeva, Olga Grigorjeva, Diāna Dančenko, Sofija Jelistratova, Jekaterina Žigalova, Viktorija Zaripova, Jevgeņija Zodbajeva, Anna Ignatjeva, Jeļena Kotika, Marianna Krivenko, Liāna Madiševa, Dina Mazura, Marianna Marina, Natālija Pozdņakova, Jeļena Ponomarjova, Lilija Skovorodņikova, Natālija Smirnova, Agata Smorodina, Aļina Solonska, Oksana Tverdohļebova, Sergejs Barabanovs, Sergejs Volobujevs, Oļegs Gabiševs, Pāvels Gorbačovs, Sergejs Zimins, Mihails Ivankovs, Andrejs Ivanovs, Aleksandrs Kolodkins, Antons Labunskas, Aleksandrs Meļkajevs, Batirs Ņijazovs, Iļja Osipovs, Maksims Pegušins, Igors Poļakovs, Dmitrijs Fišers, Iļja Ščerbakovs.
Ilgst 2 stundas
2006.gada prēmija „Zelta maska” par labāko sieviešu lomu baletā
 «Balets - tā ir īpaša sfēra, kurā realizēt psiholoģisku drāmu, iespēja piekļūt zemapziņai. Katra jauna izrāde ir nezināmā meklējumi.
Romāns „Anna Kareņina” mani vienmēr ir interesējis. Kad lasi Tolstoju, jūti, cik neparasti dziļi viņš izpratis varoņu iekšējo psiholoģisko pasauli, cik pārsteidzoši jūtīgi un precīzi viņš atveidojis Krievijas dzīvi. Romānā „Anna Kareņina” notiek ne vien iedziļināšanās varones psiholoģiskajā pasaulē, bet arī viņas personības psihoerotiska apjēgsme. Pat šodienas literatūrā neatrast tādas kaislības, metamorfozes, fantasmagorijas. Tas viss kļuva par manu horeogrāfisko pārdomu vielu.
Kareņinu ģimenes vienmērīgais dzīves ritms - ģimenes galvas valsts dienests, stingra sabiedriskās etiķetes ievērošana - radīja harmonijas un miera ilūziju. Annas kaislība pret Vronski izjauca ierasto kārtību. Mīlētāju jūtu patiesums tika atraidīts, tās baidīja ar savu atklātību. Kareņina liekulība bija pieņemama visiem, izņemot Annu.
Viņa izvēlējās visaptverošas jūtas pret mīļoto vīrieti, ne mātes pienākumu pret dēlu. Un nolēma sevi sabiedrības atstumtās dzīvei. Ne ceļojumos, ne bagātajā muižā, ne ierastajās izpriecās - nekur nebija laimes. Radās sajūta par traģisku sievietes atkarību no jutekliskām attiecībām. Es saprotu sievieti, kura kļuvusi atkarīga no vīrieša. Šī atkarība ir tāda pati slimība un ciešanas kā pārējās. Anna izdarīja pašnāvību, lai atbrīvotos, lai pārtrauktu savu briesmīgo, mokošo dzīvi. Anna man kļuva par vilkati, jo viņā dzīvoja divi cilvēki: ārēji - sabiedrības dāma, kuru pazina Kareņins, dēls, apkārtējie. Cita - sieviete, kas ieslīgusi kaislību pasaulē.
Kas ir svarīgāk - saglabāt vispārpieņemto ilūziju par harmoniju starp jūtām un pienākumu vai ļauties patiesai kaislībai? Vai mums ir tiesības sagraut ģimeni, liegt bērnam mātes rūpes miesas neprāta dēļ?
Šie jautājumi nelika mierā Tolstoju, no tiem nevar izvairīties arī mūsdienās. Un atbilžu nav! Tikai neremdējamas slāpes tikt saprastiem gan dzīvē, gan nāvē...”
Boriss Eifmans
|
|
|
|
)
)
)
)
)
)
)
)
)
