Mihails Bulgakovs
BALTĀ GVARDE
A.Čehova Maskavas Dailes teātris
Septiņas ainas divās daļās
|
Režisors - Sergejs Ženovačs.
Mākslinieks - Aleksandrs Borovskijs.
Kostīmu māksliniece - Oksana Jarmoļņika.
Gaismu mākslinieks - Damirs Ismagilovs.
Komponists - Grigorijs Goberniks.
Aktieri: Konstantīns Habenskis, Ivans Židkovs, Nataļja Rogožina, Valērijs Trošins, Mihails Porečenkovs, Anatolijs Belijs, Dmitrijs Kuļičkovs, Aleksandrs Semčevs, Valērijs Hļevinskis, Vjačeslavs Žolobovs, Oļegs Topoļanskis, Oļegs Mazurovs, Vladimirs Kašpurs, Viktors Sergačovs, Vladimirs Timofejevs, Boris Korostiļovs, Grigorijs Rižikovs, Pāvels Vaščiļins, Jevgēnijs Savinkovs, Sergejs Medvedjevs, Artjoms Pančiks.
Izrādes garums: 3 stundas 30 minūtes
PAR IZRĀDI
Izrādes panākumi bija paredzami jau sākumā - spožs aktieru ansamblis, izrādes ārējais plašums, tēma, kas uztrauc visos laikmetos un paša autora - Bulgakova pievilcība. Plašākai publikai pievilcīgas šķiet seriālu zvaigznes - Konstantīns Habenskis (Aleksejs Turbins) un Mihails Parečenkovs (Mišlajevskis), nesen no Pēterburgas uz Maskavas Dailes teātri (MDT) rekrutētie aktieri, jaunās Maskavas teātra paaudzes zvaigzne Anatolijs Belijs (Šervinskis), kā arī visiem zināmais alus propagandētājs „Resnulis” Aleksandrs Semčevs, kura atveidotā trauslā un jaunā Lariosika loma šķiet interesanta režijas pieeja. Ne jau nejauši režisors izrādei izvēlējies tieši šos aktierus. Būtu dīvaini prasīt no viņiem atbilstību tipāžiem, kuru esamība jau kļuvusi par vēsturi. Izrādē runa taču nav par nebūtībā grimušo balto kustību un cilvēkiem, kuri dzīvojuši pirms gadsimta, bet drīzāk par mums visiem.
Mākslinieka Aleksandra Borovskova grandiozā dekorācija skatuvi pārdala ar bīstami saslietu, uz sāniem noliektu tiltu - tas ir improvizēts Andrejevskijs spusks (šajā Kijevas ieliņā atradās slavenais „Turbinu nams”, nams, kurā piedzima Mihails Bulgakovs). Vēstures grandiozākos notikumus ilustrēt aicināti arī izrādē nodarbinātie kursanti no Maskavas pilsētas kara komendatūras īpašā komendantpulka 154.goda bataljona. Bet varoņu dzīve norisinās skatuves kreisajā pusē - Turbinu teatralizētajā dzīvoklī. Šajā miera ostā, līdz griestiem piekrautajā ar mēbelēm, cilvēki cenšas paslēpties no ārpasaules, saglabāt vienkāršo - radniecīgo un draudzīgo jūtu siltumu, kā arī nejauši uzliesmojošo mīlestību.
Teātra kulta izrādi uz MDT skatuves atjaunot noriskēja Sergejs Ženovačs, viens no pašiem smalkākajiem un inteliģentākajiem mūsdienu režisoriem. Šajā izrādē cieņas apliecinājumi izteikti vārda Meistaram un vienam no viņa lieliskākajiem daiļdarbiem, vienīgi mājīguma simbola - krēmkrāsas aizkaru - izrādē nav. „Tiem jābūt katra dvēselē”, - uzskata Sergejs Ženovačs.
|
VĒSTURE
MDT Bulgakova uzvedums iestudēts 4 reizes: pašreizējai izrādei ir atjaunots tās pirmais nosaukums „Baltā gvarde”. Pirmo, leģendāro izrādi iestudēja 1926.gadā, tās tapšanā aktīvi piedalījās pats Mihails Bulgakovs un šī izrāde tolaik kļuva par savdabīgu „Kaiju” dailes teātra nākamajai paaudzei - Nikolajam Hmeļevam, Mihailam Janšinam, Verai Sokolovai, Markam Prudkinam. 1968.gada izrādes versiju iestudēja Leonīds Varpohovskis, bet scenogrāfiski papildināja Dāvids Borovskis. 1981.gadā Maskavas Dailes teātra repertuārā iekļautais diplomdarbs, kurā spēlēja Dmitrijs Brusņikins, Poļina Medvedjeva, Aleksandrs Fekļistovs un Romāns Kazaks, kļuva par trešo izrādes atskaites punktu. Sergeja Ženovača iestudētā „Baltā gvarde” ir ierakstīta vēsturē kā pirmais MDT šī uzveduma iestudējums postsovjetisma laikā. Valstī, kura pārcietusi vairākus smagus satricinājumus, kas salīdzināmi ar pārbaudījumiem, kādus nācies pārciest Bulgakova varoņiem.
|
KRITIĶI PAR IZRĀDI
”Teātris šodien ir brīvs no ilūzijām: Nekrošus iestudē „Ķiršu dārzu” bez dārza, Ženovačs - „Turbinu dienas” bez mājas. Pēdējie ārējie cietokšņi ir sabrukuši un cilvēks var paļauties tikai pats uz sevi. Kaut kādā mērā šobrīd mēs visi dzīvojām šaubu mājā, mājā, kura jebkurā brīdī var uzlidot gaisā un tad lustras abažūrs patiesi var uzkārties laternu stabā. Ko nostatīt tam visam pretī? Tikai trauslo dzīvības brīnumu - kaut uz vienu mirkli, brīdī, kad visi sanākuši pie eglītes. Par šī brīnuma trauslumu arī ir šī Dailes teātra izrāde”.
Ņina Agiševa, „Moskovskije novosti” 02.04.2004.
|
”… kas ir „Turbinu dienas” MDT? Pateicoties tieši šai Bulgakova izrādei, Dailes teātris 1926.gadā pirmo reizi mēģināja noskaidrot attiecības ar neatgriezeniski aizgājušo pagātni un noslēgt kompromisa līdzāspastāvēšanu ar padomju īstenību. Režisors Sergejs Ženovačs par pagātni nedomā vispār. Viņš jau sen ir sapratis: vara - padomju vai pretpadomju - atnāk un aiziet, bet dzīve turpinās”.
Ženovačs tomēr ir panācis to kāroto MDT ansambli, par kuru mēs jau sen vairs nevarējām pat sapņot”.
Marina Davidova, „Izvestija” 31.03.2004.
|
”Turbinu dienas” recenzēt negribētos. Gribētos tikai patiesā mierā atkārtot: „Kāda brīnišķīga izrāde. Kāda brīnumaina izrāde. Kāda lieliska, lieliska, lieliska izrāde…” Tabakovs uzstādīja likmes Ženovača darbam un atkal paņēma visu banku. Kā viņam tas izdodas, zinātne klusē, bet apmēram viena trešā daļa no visiem Maskavas sezonas notikumiem patlaban ģenerējas Oļega Pavloviča saimniecībā …”.
Jeļena Jampoļskaja, „Krievu kurjers” 01.04.2004.
|
”Detalizētu, četras stundas garo Ženovača izrādi droši var nosaukt par vienu no pašiem laimīgākajiem notikumiem jaunajā, “post-Jefremova” MDT biogrāfijā: varētu teikt, ka pirmo reizi šeit jaušama patiesa, augstas klases aktieru ansambļa saspēle”.
Gļebs Sitkovskis „Avīze” 02.04.2004.
|
|
|
|
)
)
)
)
)
)
)
)
