Krievijas teātra eksperimenti

Līvija DŪMIŅA

Krievijas profesionālā teātra skates Zelta maska kategorijā Eksperiments šogad balvu saņēma Teatr.doc tapusi izrāde Aizdedz manu uguni. Šo iestudējumu, tāpat kā vēl vienu šajā kategorijā nominētu izrādi – Dievi krituši, šā gada Russian Case kuratore Jeļena Kovaļska piesaka kā divus no tiem darbiem, kas iet soli priekšā nenogurdināmi klasiku studējošajiem repertuārteātriem. Šogad Maskavā redzētās klasikas interpretācijas bija vērtīga pieredze, taču arī mazo formu eksperimenti nelika raustīt plecus neizpratnē kā citugad, prātojot, kāpēc mums tie vispār rekomendēti, jo neko novatorisku un oriģinālu nepiedāvā.

Aizdedz manu uguni ir dramaturģes Sašas Deņisovas, režisora Jurija Muravicka un sešu aktieru kopīgi radīts projekts. Aktieri, pieņemot Džima Morisona, Džimija Hendriksa un Dženisas Džoplinas vārdus un kopējot vizuālo tēlu, izspēlē 23 etīdes. Noprotams, ka stāstiņi ir dokumentāli, no aktieru, jaunu cilvēku līdz 30, pieredzes. Tie atklāti ar pašironiju, dažbrīd priecīgi, dažbrīd rūgti pasmaidot par sevi, bērnību, skolas un studiju gadiem un savu dzīvi mākslā. Ne visas etīdes ir vienlīdz labi izstrādātas, dažas šķiet pašmērķīgas, un ar stundu ir gana, lai sāktu garlaikoties, jo tā grimt atmiņās un fantazēt par tēmu var līdz rītam. Vēl pēc stundas aktieris citplanētieša maskā dzen skatītājus mājās, jo izrādei piemītot tendence nebeigties. Pasaulslavenās trijotnes radītā un izrādē atskaņotā mūzika gan saspiedusi īstās dvēseles pogas, pelēkajā, lietainajā dienā ievelkot koši priecīgas krāsas. Jāpiebilst, ka dramaturģes Deņisovas iedvesmas avots esot Alvis Hermanis un viņa nolēmusi, ka strādās kā viņš – kopā ar aktieriem uz skatuves, nevis izmantojot gatavu materiālu. Oriģināla šajā gadījumā ir ielīšana zvaigžņu ādā, lai to piepildītu ar personīgu saturu un runātu par to, kas vieno – radošo uguni, kas dedzina pašu un apkārtējos, par sapņiem, kas nepiepildās, bet kas palīdz ugunij nenodzist.

Dievi krituši ir neliels, 27 minūtes garš eksperiments, kuru man saistošu darīja tā norises vieta – žurnāla Afiša.Pārtika virtuve. Stāvošo skatītāju ielenktā, ar baltiem aizslietņiem apmēram plecu augstumā norobežotā laukumiņā divas aktrises, mainot valodas ritmu, tempu un intonācijas, dažādās mizanscēnās runā britu dramaturģes Selmas Dimitrijevičas lugas tekstu – vairākas reizes gandrīz identiski atkārtotu, kā izrādīsies, mirušās mātes un meitas dialogu. Tekstiņš ir sadzīvisks, frāzes vienas un tās pašas, diendienā atrunātas, tāpēc pēdējā versijā tās ir aprautas, jo arī skatītāji jautājumus un atbildes jau zina no galvas. Taču balsis nospēlē ikdienas rutīnas saēstās mātes un meitas attiecības, atgādina par paviršību cilvēciskajās attiecībās. Virtuve nepieciešama tāpēc, ka apmēram izrādes vidū pie plīts sāk rosīties pavārs. Finālā viņš pats un aktrises sēžas pie galda un ēd, uzburot ģimenes bildi, kas vairs iespējama tikai atmiņās. Atgādinājums par vērtībām. Nieks, taču patīkams.

Jaunās drāmas tribīnē teātrī Praktika izrāde Vecmāmiņas ir vēl viens eksperiments, kaut arī mūsu skatītājiem labi zināmajā Alvja Hermaņa latviešu sērijas kontekstā par novitāti īsti runāt nevar, jo dokumentālais teātris jau ir labi zināma vakardiena. Svetlanas Zemļakovas iestudētajā izrādē piedalās Maskavā labi zināmā un augsti vērtētā teātra pedagoga Oļega Kudrjašova audzēkņi. Sešas jaunas sievietes, satuntuļotas kā vecas tantes, sēž uz soliņa kādā ciemā, kur viņas intervē jauneklis. Tāds lauku pētījums, tikai šie teksti nav pašu aktieru, bet etnogrāfu vākums. Viņas dzied tautasdziesmas un stāsta par savu dzīvi. Dzīvesstāstu vadošais motīvs ir – agrāk bija labāk. Grūtāk, bet labāk. Katrai večiņai izstrādāts raksturs, atklājas savstarpējās attiecības. Vērojot, kā nu katra izturas pret mikrofonu un pašu intervēšanas faktu, kā reaģē uz jautājumiem un atbild, kā vienādiem vārdiem runā par bērniem un teļiem un ietur pauzi, jautātas par mīlestību, jāsmaida ir daudz. Pamazām izrādes intonācija mainās. Večiņas, pieceltas no soliņa, stāv rindā pie autoveikala, un atklājas viņu totālā vientulība šajā pasaulē, kas tik ļoti atšķiras no jaunībā pieredzētās un ko nespēj kliedēt bērni un mazbērni.  Atmiņu ainā ganos aktrises mauj kā govis, liekot iedomāties par Melno pienu, baltais klātais galds un virve atgādina par Zilākalna Martu, taču tas netraucē. Finālā, noģērbušas vecenīšu kārtu, aktrises košās kleitās atkārto sākumā rādīto deju-rituālu, kas liek sarosīties cerībai, ka vecākās paaudzes sargātās un koptās vērtības, tradīcijas tomēr nezudīs.

Vēl viens soli priekšā repertuārteātrim ejošā, laikmetīgā teātra paraugs Russian Case programmā bija Latvijas skatītājiem pēc iestudējumiem Nacionālajā teātrī jau iepazītā Kirila Serebreņņikova izrāde Atsaldētie (otmorozki) projektā Platforma mākslas centrā Vinzavod. Politiskā teātra žanram piederīgā izrāde par protestiem pret valdošo režīmu šogad ieguva Zelta masku kā labākā mazās formas dramatiskā teātra izrāde. Reakcija bija visai ātra. Apbalvošanas ceremoniju translējošais kanāls Kultūra cenzējis režisora pateicības runu – pilnu tās versiju viņš publicējis Feisbukā. «Taisot Atsaldētie pēc Zahara Priļepina prozas, nedomājām ne par kādām balvām un pagodinājumiem. Mēs taisījām izrādi par cilvēkiem, kas cīnās par taisnību. Un šo prēmiju es gribētu veltīt visiem, kas Krievijā cīnās par taisnību, kas to dara laukumos, sēž tās vārdā cietumos, badojas... Esmu pārliecināts, ka patiesība jebkurā gadījumā uzvarēs melus, zādzības, tumsu,» – televīzijas skatītāji runu dzirdēja līdz pēdējam vārdam «taisnība.»

Lai cik neticami tas arī šķistu, tā ir pirmā Zelta maska, ko saņēmis Kirils Serebreņņikovs.

ATSALDĒTIE. Kirila Serebreņņikova izrādi Zelta maskas žūrija atzinusi par 2010./2011. gada sezonas labāko mazās formas izrādi

AIZDEDZ MANU UGUNI. Teatr.doc tapusī izrāde saņēma Zelta masku kategorijā Eksperiments