Antons Čehovs
TRĪS MĀSAS
Teātris „Pētera Fomenko meistardarbnīca”
|
Režisors inscenētājs - Pēteris Fomenko.
Režisors - Igors Verhovihs.
Mākslinieks inscenētājs - Vladimirs Maksimovs.
Kostīmu māksliniece - Marija Daņilova.
Gaismu mākslinieks - Vladislavs Frolovs.
Lelles izgatavoja - Irina Bačurina.
Muzikālā noformējuma autori - Oksana Globa, Vladimirs Muats.
Аktieri:
Andrejs Kazakovs, Gaļina Tjuņina, Poļina Kutepova, Ksenija Kutepova, Madlēna Džabrailova, Tagirs Rahimovs, Rustems Juskajevs, Kirils Pirogovs, Karens Badalovs, Jurijs Stepanovs, Stepans Pjankovs, Igors Ovčiņņikovs, Sergejs Jakubenko, Ludmila Dolgorukova, Anna Radionova, Oļegs Ļubimovs.
Ilgst 3 stundas 50 minūtes
Prēmija „Zelta maska” kā labākajai lielās formas
dramatiskajai izrādei 2006.gadā.
 Jauko, nebēdnīgo, gaisīgo, akvarelīgo utt. „fomenku” vairs nav. „Meistardarbnīcas” aktieru pirmā paaudze ir sasniegusi briedumu, gudru un stingru. Jaunībā viņi apbūra ar savu jautro ticību laimei; viņu izrādes it kā jautāja: vai tad būt laimīgiem nav mūsu (un jūsu) dabiskās tiesības? Tagad dzīve ir kļuvusi sarežģītāka: „tiesības uz laimi” atdevušas vietu stingrai pienākumu pildīšanai, kā arī spējai pieņemt dzīvi tās nepievilcīgākajās un bīstamākajās izpausmēs, piedot tai, ka tā ir tāda.
Agrīno „fomenku” nebēdnīgo vieglumu ir nomainījis kas jauns. Tikpat viegls, bet bez draiskā rotaļīguma. Kaut kas, kas spēj priecāties, taču ir gatavs arī bēdām. Mierīgāks, koncentrētāks. Tas ir ļāvis Pēterim Fomenko iestudēt „Trīs māsas” kā gudru, dzīvi mīlošu, gandrīz priecīgu izrādi.
„Vremja novostei”
|
Savas ilgās radošās dzīves laikā Fomenko nekad netika iestudējis Čehova lielās lugas, tikai vodeviļas. Likās, tas nav viņa autors, ka visas šīs miglainās, nervozās inteliģentu svārstības, neloģiskās rīcības, garās sarunas ir bezcerīgi tālas viņa caurcaurēm teatrālajai dabai, kas vienmēr pretojās vajadzībai runāt „no sevis”. „Trīs māsās” nav ierastā burvīguma, jauko čalu, mizanscēnu mežģīņotā pinuma. Nav maiguma, siltuma un mājīguma. Ir stūrains asums, klaunu vaikstīšanās un sausa, bezkaislīga militāra stingrība. Spēlē pirmā izlaiduma aktieri - „Meistardarbnīcas” vecie kadri, kas pa desmit gadiem ir iemācījušies viegli lidināties virs lomas, tuvinot to un tūlīt pat atgrūžot. Tomēr „Trīs māsās” tikai ar elegantām etīdēm galā netikt, turklāt Fomenko ir izdarījis visu, lai apnicīgais vārds „apburoši” beidzot pazustu no kritiķu leksikas.
„Itogi”
|
Fomenko izrāde - jau kuro reizi - ir mēģinājums nospēlēt ģimenes laimi. Ēterisku, rēgainu, garāmejošu. Ķeriet šo laimi, izbaudiet to, ieelpojiet ar pilnu krūti. Tā ir dzīve, kamēr vien ilgst izrāde - tas ir visu Fomenko iestudējumu pamats. Toties Čehovs ģimenes laimi neciena. Neredz tajā glābiņu. Drīzāk otrādi - saskata briesmas. Ja tai noticēsi - aizmirsīsi savu aicinājumu, ieslīgsi rutīnā, kļūsi tāds kā visi. Tā ieslīga Andrejs, kurš noticēja Natašai. Tā ieslīga Veršiņins, kura rokas sasaistīja sieva - histēriķe.
Ilgas pēc labākas dzīves gandrīz vienmēr Čehova darbos ir pretrunā ģimenes vērtībām. Var meklēt jaunas formas, sapņot kļūt par Šopenhaueru vai Dostojevski, iemīlēties - tikai nedz dzīvot vienkāršu, parastu ikdienas dzīvu, turklāt provinces pilsētā.
Čehovs ir kaitīgs Fomenko, jo Fomenko ir mietpilsonisks režisors šī vārda labākajā nozīmē. Viņš ir ikdienišķības dzejnieks. Viņš mīl vienkāršu, ērtu dzīvi. Dzīvi bez skaļām frāzēm, pozām, kaislībām. Viņš jūt līdzi visiem, kas cenšas rast laimi ārpus māju pasaules. Viņš ir gatavs apbrīnot to, no kā Čehovs bēg. Fomenko-režisors tic, ka dzīve ir iekārtota saprātīgi, un šī ticība caurauž visu viņa pēdējo gadu daiļradi un arī šo iestudējumu, lai gan Čehovam daudz svarīgāk ir nospēlēt laimes neesamību. Nepanesamas ilgas pēc pilnības un citas, pareizākas dzīves. Tas ir retais gadījums, kad pretrunas starp dramaturgu un režisoru ir nesamierināmas. Attiecībā pret Čehovu Fomenko, acīmredzot, ir netaisns. Gribas ticēt, ka viņam ir taisnība attiecībā pret dzīvi.
„Novij očeviģec”
|
|
|
|
)
)
)
)
)
)
)
)
